„Akcija 1005” Rīgā
autors Jenss Hofmans (Jens Hoffmann)
|
Die „Aktion 1005” in Rīga, original lecture in German “Operation 1005” in Rīga, translation to English Ievads Mana priekšlasījuma tēma ir tas, ko amerikāņu rakstnieks Sols Belovs (Saul Bellow) lakoniski raksturoja kā vāciešu „pēkšņu jūtīgumu pret pierādījumiem”. Ceļojuma aprakstā „Uz Jeruzalemi un atpakaļ” Belovs raksta par saviem radiniekiem, kuri dzīvoja Rīgā vācu okupācijas laikā. Šajā laikā vienai no viņa māsīcām kopā ar māsu bija jāstrādā spaidu darbos rūpnīcā, kur izgatavoja uniformas vācu armijai. Kad 1944. gada rudenī Latvijai tuvojās padomju armija un nacisti sāka atkāpties no Latvijas, abām sievietēm līdz ar citiem ieslodzītajiem bija jāpiedalās masu kapu atrakšanā Rīgas pilsētas teritorijā un tūkstošiem noslepkavoto cilvēku līķu sadedzināšanā. Lielākā daļa šo noslepkavoto cilvēku bija vāciešu un viņu vietējo rokaspuišu nošautie ebreju civiliedzīvotāji. Jaunākā no abām sievietēm šajā darbā neizdzīvoja - viņa saslima un nomira apstākļos, kurus autors sīkāk neaprakstīja. (1) Vācieši nosauca Belova aprakstīto notikumu par „Akciju 1005” („Aktion 1005”) jeb „Atrakšanas akciju” („Enterdungsaktion”), lai nomaskētu jebkādas 2. pasaules kara laikā izdarīto sistemātisko masu slepkavību pēdas Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pretstatā lielajam literatūras daudzumam par holokaustu, vēsturiski pētījumi par pierādījumu iznīcināšanu ir veikti salīdzinoši reti. Tādu autoru darbos par holokaustu kā Džeralds Raitlingers (Gerald Reitlinger), Rauls Hilbergs (Raul Hilberg), Lenija Jahila (Leni Yahil), Sols Frīdlenders (Saul Friedlaender) un Pīters Longeričs (Peter Longerich) „Akcija 1005” ir aplūkota tikai ļoti īsi vai arī nav pieminēta vispār. Tomēr ir arī kāds ievērojams izņēmums mākslas jomā. Klods Lancmans (Claude Lanzmann) savas filmas „Holokausts” („Shoa”, 1985) montēšanas laikā izlēma sākt filmu nevis ar Hitlera nākšanu pie varas 1933. gadā, gatavošanos masu slepkavībām Vācijā vai SS vienību īstenotajām slepkavībām dažādās vietās Austrumeiropā vai nāves nometnēs, bet gan ar noziegumu pēdu slēpšanu Čelmno ciemā Polijā un masu slepkavību vietā Ponaros netālu no Viļņas. Manuprāt, Lancmans pieņēma šo lēmumu ne tikai tāpēc, ka filmas veidošanas laikā viņš konstatēja, ka eksistē tikai nedaudz dokumentāli nofilmētu vāciešu izdarītu masu slepkavību, bet arī tāpēc, ka viņš saprata, ka grūtības holokausta atspoguļošanā daļēji izriet no fakta, ka šo noziegumu izdarītāji pielika ļoti lielas pūles, lai izdzēstu noziegumu pēdas un nogalinātu visus lieciniekus. Attiecīgi Lancmans sāk filmu ar vāciešu radīto tukšumu un rāda sāpīgos holokaustā izdzīvojušo mēģinājumus noformulēt šo Eiropas ebreju vēsturē lielāko katastrofu. Vienā no pirmajām filmas „Holokausts” ainām viens no trijiem čelmno izdzīvojušajiem Simons Srebņiks (Simon Srebnik) stāv pļavas malā, kur vairs nav iespējams saskatīt, ka tā savulaik bija t.s. „Meža nometne” („Waldlager”) - nometnes daļa, kur ieradās furgoni, kuros ar gāzi noindēja ebrejus. Srebņika pirmais teikums filmā būs šī priekšlasījuma moto. Viņš saka: „To ir grūti atpazīt, bet šī ir tā vieta”. (2) 1. daļa - īss „Akcijas 1005” kopsavilkums Mans priekšlasījums sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā es sniegšu īsu „Akcijas 1005” kopsavilkumu, savukārt otrajā daļā es runāšu par to, kā tika iznīcināti pierādījumi par masu slepkavībām Rīgā. Gatavošanos „Akcijai 1005” pamatvilcienos var izsekot līdz 1942. gada janvārim. Tādējādi var teikt, ka noziegumos iesaistīto vāciešu jūtīgums pret pierādījumiem nebija bez iemesliem, bet līdzīgi kā lielākajai daļai viņu izdarīto noziegumu tam bija organizatoriska priekšvēsture. Rakstiski tālaika dokumenti vai mutiskas pavēles, kas palīdzētu rekonstruēt sākuma fāzi, nav saglabājušās, taču par to nebūtu jābrīnās. Noziegumu pierādījumu iznīcināšanas laikā nedrīkstēja rasties jauni pierādījumi. „Akcijas 1005” vadība tika uzticēta Paulam Blobelam (Paul Blobel), kurš bija ilggadīgs nacistu aktīvists un pieredzējis komandieris iznīcināšanas karā pret Padomju Savienību. 1942. gada 13. janvārī Blobelu atbrīvoja no īpašās vienības 4a (Sonderkommando 4a) komandiera amata un pēc īsas tikšanās ar Reinhardu Heidrihu (Reinhard Heydrich) Varšavā nosūtīja uz Berlīni tālāku rīkojumu saņemšanai. Tur Gestapo priekšnieks Heinrihs Millers (Heinrich Müller) Blobelu sīki informēja par viņam uzticēto uzdevumu un lika paturēt savu darbību stingrā slepenībā. Tāpat kā masu slepkavības iznīcināšanas nometnēs arī „Akcija 1005” bija jāīsteno pilnīgi slepeni, t.i., tai bija valsts noslēpuma statuss. Kods „1005”, ko izmantoja kopš 1942. gada februāra, nāca no Valsts Drošības galvenās pārvaldes („Reichssicherheitshauptamt, RSHA”), kas bija iestāde, kas pārzināja Blobelam uzticēto uzdevumu. Pēc norādījumu saņemšanas Berlīnē Blobels lika savam šoferim Jūlijam Baueram (Julius Bauer) nogādāt viņu uz Lodzas pilsētu. Lodza bija izvēlēta par pagaidu bāzi tāpēc, ka tā atradās čelmno iznīcināšanas nometnes tuvumā. Slepenības nolūkos Blobels tur neierīkoja biroju, tomēr uz laiku ataicināja uz Lodzu divus savas bijušās vienības dalībniekus - Francu Halli (Franz Halle) un Vilhelmu Tempelu (Wilhelm Tempel). 1942. gada vasarā Blobels vairākas reizes palika čelmno nometnes daļā, ko sauca par „Meža nometni”, lai izmēģinātu līķu sadedzināšanu. Vietējiem nometnes sargiem arī interesēja Blobela eksperimenti, jo viņam jau kopš pirmā pasaules kara laikiem bija pieredze ar liesmu metējiem un degbumbām. Vasaras karstumā masu kapos steigā aprakto upuru līķi bija kļuvuši par higiēnas problēmu. Kaut arī neviens nebija īpaši emocionāli norūpējies par noslepkavotajiem, tomēr valdīja nopietns satraukums par risku, ka līķi varētu ietekmēt gruntsūdeņu kvalitāti. No Blobela eksperimentiem labumu gūt vēlējās ne tikai čelmno īpašās vienības dalībnieki. 1942. gada 16. septembrī Aušvicas komandants Rūdolfs Hess (Rudolf Höß) un viņa darbinieki Valters Dejako (Walter Dejaco) un Francs Heslers (Franz Hößler) ieradās „Meža nometnē”. Blobels viņiem pastāstīja, ka ekshumēto līķu sadedzināšanā ir svarīgi pamīšus likt malku un līķus. Tāpat viņš pastāstīja, ka atlikušos kaulus var samalt īpašās dzirnavās, ko firma Schriever & Co piegādātu no Hannoveres uz Aušvicu. Ir arī norādes par kontaktiem starp Blobelu un Kristiānu Virtu (Christian Wirth), kurš bija inspektors Belzecas, Sobiboras un Treblinkas iznīcināšanas nometnēs, kur slepkavas 1942. gada vasarā sāka sūdzēties par grūtībām ekspluatācijā. Saskaņā ar Sobiboras un Treblinkas nometņu bijušā komandanta Franca štangla (Franz Stangl) liecībām ideja par līķu dedzināšanu uz režģiem, kas izgatavoti no dzelzceļa sliedēm, nāca no Paula Blobela. Vēlāk Virts pārveidoja iznīcināšanas procesu šajās trīs nāves nometnēs: tika uzbūvētas vairāk gāzes kameru, izveidotas īpašas vietas nosmacēto upuru līķu sadedzināšanai, un visi sākotnējā iznīcināšanas posmā apraktie līķi bija jāatrok un jāsadedzina. Pie bedrēm un sadedzināšanas vietās bija spiesti strādāt ieslodzītie ebreji. Aušvicas nometnes vadība izmantoja Blobela metodes tikai īslaicīgi. Tas tika darīts Birkenbavā laikā no 1942. gada septembra beigām līdz novembra beigām, kad tika sadedzināti apmēram 50 000 apraktie līķi, kā arī 1944. gada vasarā, kad tika noslepkavoti ebreju vīrieši, sievietes un bērni no Ungārijas, jo lielā deportēto skaita dēļ radās tehniskas problēmas Birkenbavas kombinētajā gāzes kameru un krematoriju sistēmā. Arī Aušvicā līķu sadedzināšanas vietās bija spiesti strādāt ieslodzītie ebreji. 1943. gada jūnijā Blobels sapulcināja pirmo īpašo „1005” vienību Janovskas koncentrācijas nometnē pie ļvovas. Vācieši vienlaikus izmantoja Janovskas nometni kā spaidu darbu nometni, kā starpstaciju ieslodzīto transportēšanā uz iznīcināšanas nometnēm un kā masu slepkavošanas vietu. Lielākā daļa ieslodzīto bija ebreji, kuri tika nošauti un steigā aprakti akmens lauztuvēs netālu no nometnes un mežā uz austrumiem no Janovskas. Pretstatā vairākumam citu vietu, kur notika „Akcija 1005”, mums ir iespējams iegūt aptuvenu priekšstatu par apstākļiem, kādos dzīvoja 129 ebreju vīrieši no t.s. „nāves brigādes”, kuri bija spiesti dedzināt līķus Janovskā un tās apkārtnē kopš 1943. gada 15. jūnija. Informācija par pierādījumu iznīcināšanu šajā gadījumā var iegūt ne tikai no vainu noliedzošām vācu slepkavu pēckara liecībām, bet arī no izdzīvojušajiem ieslodzītajiem no „nāves brigādes”, kuri sacēlās pret sargiem 1943. gada 19. novembrī. Divpadsmit no izbēgušajiem ieslodzītajiem izdzīvoja līdz kara beigām. Viens no viņiem, Leons Velikers-Velss (Leon Weliczker-Wells), sarakstīja detalizētu aprakstu par „nāves brigādi”, kas tika publicēts ASV, Francijā un VFR 1960. gadu sākumā. Nacisti Janovskā īstenoto „Akcijas 1005” shēmu ar nelielām variācijām izmantoja visās citās „1005” vienību darbības vietās. Tomēr šī nometne bija unikāla ar to, ka papildus pierādījumu iznīcināšanai tur notika arī apmācību kursi par sadedzināšanas paņēmieniem. Parasti Blobels vai kāds no viņa vietniekiem - Artūrs Harders (Arthur Harder), Hanss Zonss (Hans Sohns), Fridrihs Zēkels (Friedrich Seekel) un Pauls fon Rodomskis (Paul von Radomski) - vērsās tieši pie attiecīgā Drošības policijas (KdS) un Drošības dienesta (BdS) priekšnieka vai Himleram pakļautā augstākā SS un policijas vadītāja (HSSPF) un nodeva viņam mutisku pavēli par masu kapu iznīcināšanu viņa teritorijā. Pēc tam no dažām Drošības dienesta (SD) amatpersonām un lielāka skaita kārtības policistu tika izveidotas „1005 vienības”. SD pārstāvji vai nu paši zināja iznīcināmo kapu atrašanās vietas un to lielumu vai arī ieguva šo informāciju no vietējām Drošības policijas iestādēm. Policistus, kurus parasti par viņu darba raksturu informēja tikai pēc ierašanās uz vietas, izmantoja kā sargus. Viņi apsargāja piekļuvi objektiem, lai nepieļautu, ka garāmgājēji kaut ko pamana, kā arī lai novērstu ieslodzīto bēgšanas mēģinājumus. Pirms uzdevumu izpildes sākšanas „1005 vienību” dalībniekiem bija jāapsola par to klusēt. Uzdevumu izpildi tehniski vadīja SD pārstāvji. Darbam pie masu kapiem „1005 vienību” vadītāji izmantoja ieslodzītos no apkārtējiem cietumiem, koncentrācijas nometnēm, geto, spaidu darbu nometnēm vai karagūstekņu nometnēm. Atkarībā no konkrētā darba apjoma šo ieslodzīto grupās ietilpa dažāds cilvēku skaits, sākot ar dažiem vīriem un beidzot ar vairāk nekā 300 ieslodzītajiem Babijarā pie Kijevas. Kauņā un Ponaros šajās darba komandās ietilpa arī vairākas sievietes, kam bija jāgatavo ēdiens ieslodzītajiem un jātīra telpas. Neviena no viņām neizdzīvoja. Vienību komandieriem bija dots rīkojums darbam pirmkārt izvēlēties ebreju vīriešus, bet neebrejus un karagūstekņus izmantot tikai izņēmuma gadījumos. Apbedījumu vietās ieslodzītajiem bija jāatrok kapi ar lāpstām un jāvelk līķi laukā no bedrēm ar metāla ķekšiem. Dažos gadījumos ieslodzītajiem tas bija jādara ar kailām rokām. Tad viņiem bija jānes līķi uz sadedzināšanas vietām, kur mirušie tika sakrauti kaudzēs pamīšus ar malkas kārtām. šīs kaudzes pirms aizdedzināšanas tika aplietas ar naftu vai benzīnu, un dažos gadījumos tika pievienotas arī degbumbas. Pēc tam strādniekiem bija no pelniem jāizlasa vērtslietas - rotaslietas un zelta zobu plombas, kā arī jāsamaļ atlikuši kauli. Pelni tika aprakti, izbērti upēs vai izkaisīti. Beigās ieslodzītajiem bija jāaizpilda bedres ar zemi, jānolīdzina virsma un jāapstāda tā maskēšanās nolūkos. Atkarībā no masu kapu lieluma tika organizēta darba dalīšana un daļa darba tika paveikta mehanizēti, daļā gadījumu kapu atrakšanai tika izmantoti ekskavatori un atlikušie kauli tika malti motorizētās dzirnavās. Visi vienību komandieri bija informēti, ka pēc darbu pabeigšanas strādnieki kā liecinieki ir jānošauj. Ieslodzītie tika nepārtraukti apsargāti, viņiem bija jāstrādā ātri un viņi tika turēti neziņā par savu nākotni vai arī apzināti maldināti. Ne visos objektos strādniekiem bija iespējams nomazgāties vai nomainīt drēbes. Izdzīvojušo liecībās ir atrodams galējs izmisums un vismelnākais humors. (3) Pēc tam, kad vairāki ieslodzītie ļvovā un Kijevā izbēga, „1005 vienību” ieslodzītajiem saķēdēja kājas. Pēc darba dienas beigām vācieši ieslodzīja strādniekus vietējos cietumos, slēgtās ēkās darba vietu tuvumā vai t.s. „bunkuros”, kas bija zemē izraktas alas ar īpaši šauru izeju, caur kuru vienlaicīgi varēja iziet tikai viens cilvēks. Ir dokumentēti vairāki gadījumi, kad strādnieki pirmajās darba dienās izdarīja pašnāvību. Visus slimos, vārgos un savainotos nošāva SD vīri, bieži par ieganstu uzdodot medicīnisku aprūpi. Operāciju beigās SD pārstāvji un policisti kopīgi piedalījās strādnieku apšaušanā. Policisti apsargāja objektu, uzraudzīja strādniekus un pa vienam vai mazās grupās veda tos uz nošaušanas vietu. Vairākos gadījumos strādniekiem bija jāizģērbjas un jānoguļas zemē vai sagatavotajā sārta vietā ar seju uz leju, un pēc tam SD vīri iešāva viņiem sprandā. Beigās viņu līķi tika sadedzināti, lai slēptu pēdas. Blobels un viņa vietnieki ieguva informāciju par darba virzību uz priekšu, apmeklējot objektus. Vienību komandieri par rezultātiem ziņoja Valsts Drošības galvenajai pārvaldei, nosūtot caur vietējām Drošības policijas iestādēm šifrētus ziņojumus - „laika prognozes”, kur norādīja sadedzināto līķu skaitu kā „mākoņu augstumu”. Vācu okupācijas laikā noziegumu pēdas tika izdzēstas vairākās okupētajās Austrumeiropas valstīs. „1005 vienības” darbojās Serbijas, Ukrainas, Igaunijas, Lietuvas, Latvijas un Polijas teritorijā. Visintensīvāk „Akcija 1005” tika īstenota laika posmā no 1943. gada rudens līdz 1944. gada rudenim. Līdztekus vienībām, kas tika izveidotas tikai uz dažām nedēļām un kuru dalībnieki pēc operāciju beigām atgriezās savās iepriekšējās dienesta vietās, bija arī vairākas vienības, kas darbojās plašākā mērogā - dažādās valstīs. Kā piemērus var minēt īpašās vienības 1005 A, 1005 B un 1005-Mitte, kas apmēram 12 mēnešus ilgā laika periodā pārvietojās no vienas darbības vietas uz citu. Ar 1942. gada janvārī pieņemto lēmumu iznīcināt masu slepkavību pēdas nacistiskās Vācijas vadītāji gatavojās iespējamajai militārajai sakāvei, kas kļuva acīmredzama jau 1941. gada novembrī, kad Sarkanarmija apturēja vācu uzbrukumu Maskavai. Loģiski, ka par pierādījumiem sāk uztraukties un noziegumu pēdas sāk slēpt tikai tad, kad jāsāk baidīties no pretinieka un kad ir paredzams, ka tiksi saukts pie atbildības par saviem nodarījumiem. „Akcijā 1005” līdzīgi kā daudzos citos tālaika nacistu kara noziegumos ir vienkopus vērojama racionalitāte un apmātība. Pierādījumu iznīcināšana, lai izbēgtu no soda vai lai to mīkstinātu, ir noziedzīga un racionāla rīcība. Taču ir acīmredzams, ka vairāku desmitu tūkstošu līķu atrakšanu un sadedzināšanu atklātos ugunskuros nevarēja noslēpt no vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc „Akcija 1005” nevarēja būt valsts noslēpums. Taču nedrīkst aizmirst, ka vainīgajiem bija vēl kāds aprēķins - viņi rēķinājās, ka neebreji, kas ar retiem izņēmumiem neiejaucās, kad viņu ebreju kaimiņi tika sadzīti vienkopus un iznīcināti, būs pasīvi un klusēs arī par mirušo sadedzināšanu. Interesanti, ka to vēsturnieku vidū, kuri piemin „Akciju 1005”, ir vērojama tendence „1005 komandu” ieslodzīto strādnieku darbu aprakstīt ar vārdiem „neiedomājams” vai „neizsakāms”, kaut arī ir saglabājušās ļoti detalizētas izdzīvojušo liecības. Jo par spīti darbam kapos un sadedzināšanas vietās, par spīti sišanām un nepārtrauktām nāves briesmām vairākiem ieslodzītajiem izdevās izbēgt. Dažos gadījumos tas notika pēc nedēļām ilgas gatavošanās, dažos citos - pēdējā brīdī pirms nošaušanas. Bez iepriekš minētajiem izbēgšanas gadījumiem Babijarā un Janovksā ieslodzītie izbēga no „1005 komandām” Ponaros pie Kauņas, no „IX forta” Viļņas nomalē, no Borku nometnes pie čelmno Polijā, pie Belostokas, pie Polkovičiem Baltkrievijā un Belgradas Serbijā. Par spīti vāciešu veiktajai intensīvajai meklēšanai vairāki izbēgušie izdzīvoja slēptuvēs vai pievienojās partizāniem, lai cīnītos pret vāciešiem. 2. daļa - „Akcija 1005” Rīgā 1944. gada janvārī Pauls Blobels Rīgā tikās ar augstāko SS un policijas vadītāju (HSSPF) Fridrihu Jekelnu (Friedrich Jeckeln), lai apspriestu gatavošanos „Akcijai 1005” Rīgā un tās apkārtnē. (4) Vienību, ko Blobels nosūtīja šī uzdevuma izpildei 1944. gada aprīlī, sauca „īpašā vienība 1005 B” („Sonderkommando 1005 B”). Tajā ietilpa 7 vai 8 vīri no SD un vismaz 40, bet varbūt 50 vācu policisti, kurus komandēja Oto Vinters (Otto Winter). šo īpašo vienību 1943. gada augustā Dņepropetrovskā bija izveidojis Hanss Zonss, kurš koordinēja „Akciju 1005” Ukrainā. Vienības izveidošanas vieta norāda, ka vienība, kuras pirmais komandieris bija Hanss Cītlovs (Hans Zietlow), bija izveidota pierādījumu iznīcināšanai Austrumukrainā. Reģiona rietumu daļā Kijevā Zonss bija izveidojis otru vienību ar nosaukumu „īpašā vienība 1005 A”. Kopā šīs vienības iznīcināja masu slepkavību pēdas Babijaras gravā pie Kijevas. 327 ebrejus un citu tautību ieslodzītos piespieda atrakt kapus un sadedzināt vairākus desmitus tūkstošus līķu, no kuriem lielākā daļa bija ebreju civiliedzīvotāji, kurus nošāva, sākot ar 1941. gada septembra beigām. Slepkavošanā bija piedalījušies arī vīri no Paula Blobela komandētās īpašās vienības 4a, līdz ar to Blobels bija personīgi ieinteresēts šajā uzdevumā. Tomēr pierādījumu iznīcināšana Babijarā neizdevās gluži pēc plāna. 1943. gada 29. septembrī, kad līķu sadedzināšana bija jau gandrīz pabeigta, grupai darbos iesaistīto ieslodzīto izdevās izbēgt. Agri no rīta 25 vīriem mazās grupās izdevās izbēgt no bunkura, kurā viņi bija pa nakti ieslodzīti. 15 no viņiem beigās izdevās izlauzties no gravas un nonākt drošībā. Pārējos vismaz 250 strādniekus īpašās vienības dalībnieki nošāva. Pēc pierādījumu iznīcināšanas Kijevā īpašā vienība 1005 B darbojās Ukrainas pilsētā Krivojrogā. Vēlāk vienība pārcēlās uz Nikolajevu, kur vismaz 30 ebreju ieslodzītajiem bija jāatrok masu kapi un jāsadedzina vairāk nekā 3000 līķi. Strādniekus nošāva 1943. gada decembra otrajā pusē, un vienības 1005 B locekļi atzīmēja darba beigas ar saviesīgu „biedriskuma vakaru” („Kameradschaftsabend”). Pēc īsa pārtraukuma starp Ziemassvētkiem un 1944. gada Jaungadu vienībai tika dots jauns uzdevums pie Voskresenskoje sādžas uz austrumiem no Nikolajevas. Vismaz 10, bet varbūt 15 ieslodzītajiem bija jāstrādā pie kapu atrakšanas un līķu sadedzināšanas, bet pēc tam viņus pašus vācieši nošāva un sadedzināja. Acīmredzami, ka masu kapu iznīcināšanu nacistiskajā Vācijā uzskatīja par normālu darbu, par ko pienācās atvaļinājumi. Tāpēc 1944. gada janvāra beigās vienība no Ukrainas dienvidaustrumiem aizbrauca uz Poliju, kur pavadīja četras nedēļas Augstajos Tatros, kur daļa dalībnieku nodarbojās ar slēpošanu. Izskatās, ka pēc ziemas brīvdienām bija plānots turpināt izmantot vienību 1005 B Ukrainas dienvidos. šie plāni beigās tika atcelti, jo tuvojās Sarkanarmija, tāpēc Blobels nosūtīja vienību uz Latviju, kur varēja darboties salīdzinoši droši. Tur vienības sastāvs tika daļēji nomainīts. Fricis Cītlovs (Fritz Zietlow) tika atbrīvots no komandiera amata, un viņa vietu ieņēma Valters Helfsgots (Walter Helfsgott), pieredzējis SS slepkava, kurš pirms iesaistīšanās „Akcijā 1005” kopā ar saviem ukraiņu rokaspuišiem bija vajājis partizānus un paslēptus ebrejus. Pēc ierašanās Rīgā 1944. gada aprīlī Helsfsgots un viņa vīri apmetās netālu no Salaspils koncentrācijas nometnes. Tur no Vācijas uz Rīgu deportētie ebreji jau 1941. gadā decembrī bija sākuši pirmo ieslodzīto baraku būvi. Tiek lēsts, ka vienlaikus tur 45 barakās tika turēti līdz pat 25 000 cilvēku. Pirmajos mēnešos Salaspili izmantoja tikai kā nāves nometni no Vācijas atvestajiem ebreju vīriešiem. Kopš 1942. gada maija kopā ar šiem Vācijas ebrejiem nometnē tika turēti arī vairāki tūkstoši politieslodzīto latviešu. 1943. gada vasarā ieslodzīto skaits un sastāvs atkal mainījās, kad vācieši Salaspilī ieslodzīja latviešu ģimenes, kuras turēja aizdomās par pretošanos vācu režīmam. Bērnus līdz piecu gadu vecumam sargi ieslodzīja īpašā barakā, un vairāki simti šo bērnu ieslodzījuma laikā nomira. Salaspils nometnes komandantūra izmantoja vācu koncentrācijas nometnēm raksturīgo ieslodzīto dalīšanu dažādās šķirās kā papildu līdzekli, lai valdītu pār ieslodzītajiem. Ja vienā barakā bija jādzīvo 200 latviešu ieslodzītajiem, tad tādā pašā barakā vajadzēja saspiesties līdz 400 ebrejiem. Blakus koncentrācijas nometnei Salaspilī atradās arī padomju karagūstekņu nometne. Pirmie karagūstekņi tur tika turēti vecās kazarmās jau 1941. gada rudenī, bet vēlāk gūstekņus turēja divos ar dzeloņdrātīm apjoztos laukumos. Tiek lēsts, ka 1941. gada rudenī tur tika turēti vairāki desmiti tūkstoši karagūstekņu, bet 1942. gada jūnijā dzīvi bija palikuši tikai 3 434. (5) īpašās vienības 1005 B locekļi vairākas nedēļas izmantoja Salaspils nometnes sargu mītnes par savu apmešanās vietu. Nometnes, kuru vācieši oficiāli sauca par „darba audzināšanas nometni” („Arbeitserziehungslager”), komandants tolaik bija Kurts Krauze (Kurt Krause), kurš bija pakļauts SD priekšniekam Rīgā Rūdolfam Langem (Rudolf Lange), ar kuru Helfsgots apsprieda „Akcijas 1005” īstenošanu. Abas amatpersonas identificēja masu kapus Rīgā un tās apkārtnē un vienojās, ka darbos pie kapu atrakšanas un līķu dedzināšanas tiks izmantoti tikai ieslodzītie ebreji no Langes nometnēm un cietumiem. Tāpat viņi norunāja, ka šie ieslodzītie ir vēlāk jānogalina kā aculiecinieki. Pirmā vienības darba vieta atradās Rumbulas mežā netālu no Daugavpils šosejas. 1941. gada novembrī un decembrī vācieši un viņu latviešu izpalīgi tur mežā divās dienās bija nošāvuši vismaz 23 000 ebreju vīriešus, sievietes un bērnus no Rīgas geto. Atšķirībā no novembra akcijas decembrī vairākiem uz mežu nošaušanai atdzītajiem ebrejiem izdevās izbēgt. Kopā ar Ellu Madalji (Ella Madalje), Frīdu Mihelsoni (Frida Michelson) un Lutriņu (Lutrin) laulāto pāri izdzīvot izdevās arī tolaik 22 gadus vecajai Beilai Hamburgai (Beila Hamburg). (6) Apmēram divarpus gadus pēc masu slepkavībām Rumbulā īpašā vienība sāka darbu slepkavību vietā, kas pa to laiku jau bija apaugusi ar zāli. No aprīļa beigām līdz 1944. gada jūnija pirmajām dienām vismaz 30 ieslodzītie ebreji, kurus vienībai bija piešķīris Lange, bija spiesti atrakt kapus mežā. Kādu laiku Helfsgots izmantoja ekskavatoru, kuru vadīja vienības loceklis Valters Fīdlers (Walter Fiedler). Strādniekiem bija ar metāla ķekšiem jāvelk līķi laukā no bedrēm un jākrauj pamīšus ar malku milzīgos sārtos, kurus pirms aizdedzināšanas aplēja ar naftu vai benzīnu. Pēc līķu sadedzināšanas strādniekiem saskaņā ar „Akcijas 1005” parasto kārtību bija no pelniem jāizlasa visas vērtslietas, jāsamaļ kauli un visbeidzot jāizkaisa pelni. Strādniekiem dienu un nakti bija saķēdētas kājas. Saskaņā ar Valtera Helfsgota liecībām Blobels vairākkārt ieradās Rīgā, lai inspicētu īpašās vienības darbu. Helfsgots tāpat liecināja, ka kopā ar Blobelu ieradās Pauls fon Rodomskis, kurš kopš 1944. gada marta atbildēja par „Akcijas 1005” koordināciju frontes ziemeļu daļā. Tiesā štutgartē 1969. gadā, kur tika tiesāts Hanss Zonss un citi, tiesnešiem neizdevās precīzi noskaidrot laika posmu, kad Rumbulā tika iznīcināti masu slepkavību pierādījumi, nedz arī precīzu sadedzināto līķu skaitu. Savā spriedumā viņi nepiekrita prokuroram, saskaņā ar kuru 40 līdz 50 ieslodzītajiem bija jāsadedzina 12 000 līdz 20 000 visu vecumu upuru līķi no vismaz 6 masu kapiem. (7) Tāpat netika noskaidrots, vai vienības SD locekļi pēc slepkavību pēdu iznīcināšanas Rumbulā nošāva strādniekus vai pārveda tos uz nākošo objektu. šī nākošā darba vieta bija Biķernieku mežs. Tur Helfsgota vīri ievācās vairākās Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzīto uzceltās barakās, kuru celtniecību pabeidza, vēlākais, 1944. gada maijā vienības dalībnieku Friča Kiršteina un (Fritz Kirstein) un Hermaņa Kapena (Hermann Kappen) uzraudzībā. Tiem pašiem ieslodzītajiem bija arī jāizrok zemē bunkurs, kur pēc darba sadzina īpašās vienības 1005 B strādniekus. Hermanis Kapens pēc atmiņas šādi aprakstīja celtniecības darbus: „Mūsu uzdevuma izpildes laikā Rīgā mani kā galdnieku nozīmēja būvēt barakas. Par strādniekiem izmantoja ebrejus no milzīgās ebreju nometnes Rīgas tuvumā. Viņi varēja pārvietoties diezgan brīvi. Viņus apsargāja mūsu nevācu brīvprātīgie. [...] Es tagad atceros, ka viens no ebreju strādniekiem, kas piederēja pie mūsu vienības, bija piekomandēts man mazas barakas celtniecībai. Viņš bija no Dortmundes. šķiet, viņš bija kafijas tirdzniecības firmas „Kairo” īpašnieks. Pēc darba pabeigšanas viņu nošāva pie sadedzināšanas vietas. Mans biedrs nodeva man viņa sveicienus.” (8) Tādējādi Kapena pēckara sentimentālajā versijā vienīgā lieta, kas palikusi no beztiesīga ebreju ieslodzītā noslepkavošanas, bija upura sveicieni vienam no vainīgajiem. Tūlīt pēc tam, kad vācu armija okupēja Rīgu 1941. gada 1. jūlijā, vācieši un viņu latviešu izpalīgi izmantoja Biķernieku mežu kā masu slepkavību vietu. Pirmie upuri bija vairāki tūkstoši ebreju vīriešu, kurus 1941. gada jūlijā arestēja, spīdzināja un visbeidzot nošāva Biķerniekos latviešu pašaizsardzības grupu dalībnieki, no kuriem daudzi bija fašistiskās organizācijas „Pērkonkrusts” biedri. Vairākus mēnešus meža dienvidrietumu daļā ar slepkavošanu nodarbojās KdS Rīga vienības ("Einsatzkommando 2") un latviešu īpašā vienība jeb t.s. „Arāja komanda”. Bez ebreju vīriešiem, sievietēm un bērniem no Rīgas tika nošauti arī tūkstošiem no Vācijas, Austrijas un čehoslovākijas deportētu ebreju. Precīzs noslepkavoto skaits nav zināms. Pēc kara padomju varas ierīkotā piemineklī Biķerniekos pie upuru skaita bija minēti 46 500 padomju pilsoņi. Fakts, ka absolūtais vairākums nošauto bija ebreju civiliedzīvotāji, tika pirmoreiz pieminēts tikai 2001. gada novembri iesvētītajā holokausta memoriālā. (9) Laika posmā starp 1944. gada jūnija vidu un septembra vidu īpašā vienība iznīcināja masu slepkavību pēdas Biķernieku mežā. Divas grupas ebreju, kurā katrā ietilpa vismaz 30 cilvēki, bija spiesti strādāt pamīšus pie kapiem un sadedzināšanas vietām. Vīrieši no vienas grupas visticamāk bija no Kaizervaldes jeb Keizarmeža koncentrācijas nometnes, ko vācieši bija ierīkojuši 1943. gada vasarā starp dzelzceļa sliedēm un Viestura ielu Mežaparka rajonā. Vīriešus izraudzījās šim darbam viņu jaunības un fiziskā stāvokļa dēļ. Kaizervaldes nometnē īpašā vienība 1005 B bija pazīstama ar nosaukumu „kartupeļu vienība” (Kartoffelkommando) jeb vienkārši „bāze” (StȎtzpunkt). Strādniekiem bija jāpārnes vismaz 20 000 līķu no masu kapiem uz ugunskuriem. Valters Helfsgots katru nedēļu ziņoja par sadedzināto līķu skaitu Langem zem slēpta apzīmējuma „malkas atskaites” („Holzmeldungen”). (10) Ir arī konkrētas norādes, ka īpašā vienība tāpat piedalījās karagūstekņu un koncentrācijas nometņu ieslodzīto nogalināšanā. Grupa vāciešu, kurā ietilpa arī Herberts Lange un Kurts Krauze, 1944. gada augusta vidū apšāva apmēram 500 padomju karagūstekņus un 70-80 ieslodzītos no Salaspils, kas bija atzīti par darbam nederīgiem. Līķus sadedzināja ugunskurā, kas bija izveidots Valtera Helfsgota vadībā. (11) Par strādnieku dzīves apstākļiem Biķernieku mežā trūkst informācijas. Zonsa tiesas materiālos ziņas par viņu nāvi aprobežojas tikai ar nošaušanas datumiem un apstākļiem. īpašās vienības policisti pirmās grupas strādniekus 1944. gada jūnija beigās vai jūlijā aizveda uz nošaušanas vietu, kur tos nošāva vīri no SD. Vismaz 30 ieslodzītie no otrās grupas tika nogalināti Biķerniekos tādā pat veidā „Akcijas 1005” beigās 1944. gada septembra vidū. Saskaņā ar tiesnešu spriedumu Valters Helfsgots bija uz vietas nošaušanas laikā, bet tieši nepiedalījās nošaušanā: „Nepašaubāmi, arī viņš [Helfsgots] uzskatīja nošaušanu par neizbēgamu, lai paturētu noslēpumā nacionālsociālistu zvērības un pasargātu vāciešus no ienaidnieku atriebības. Bet izskatās, ka viņš būtu labprāt vēlējies personīgi neiesaistīties nošaušanās un piedalījās tajās tikai tāpēc, ka uzskatīja, ka viņam ir saistošas Langes pavēles un ka atteikšanās varētu radīt smagas un dzīvībai bīstamas sekas. Jebkurā gadījumā Helfsgots centās būt pēc iespējas tālāk no nošaušanas vietas, piemēram, nodarbojoties ar sardzes posteņu maiņu un tamlīdzīgām lietām.” (12) Apsūdzētā „netiešo līdzdalību” nošaušanā, ko viņš uzskatīja par „neizbēgamu”, tiesneši uzskatīja par pietiekamu iemeslu, lai Valteru Helfsgotu atbrīvotu. Vēl vairāk #45; Zonsa un citu apsūdzēto tiesā tiesneši nespēja viennozīmīgi noskaidrot, vai īpašā vienība iznīcināja masu slepkavību pēdas Kaizervaldes nometnē pirms aizbraukšanas no Latvijas. Bet ir vismaz norādes, ka vienības dalībnieki piespieda 40 līdz 60 nometnes ieslodzītos uzsākt pierādījumu iznīcināšanu masu kapos netālu no Kaizervaldes. (13) 1944. gada septembra beigās Helfsgots un viņa vīri pameta Rīgu un tika ar kuģi nogādāti Gdaņskā. Kuģī bija arī daudzi vāciešu ieslodzītie, visticamāk, no Kaizervaldes nometnes. Pēc ierašanās Gdaņskā lielāko daļu ieslodzīto sieviešu nosūtīja uz štuthofas koncentrācijas nometni. Vācieši dzina ieslodzītos vīriešus t.s. „nāves gājienos” („Todesmärsche”) uz dažādām Trešā Reiha spaidu darbu un koncentrācijas nometnēm. 1944. gada 13. oktobrī Rīgā ienāca Sarkanarmijas vienības. Sarkanarmieši satika apmēram 150 izdzīvojušus ebrejus. (14) Helfsgota vīriem „Akcija 1005” 1944. gada rudenī beidzās, bet viņi turpināja darboties nacistiskās Vācijas dienestā. Viņi ar vilcienu devās no Gdaņskas uz Zalcburgu, kur tos iekļāva vienībā „Iltis” („Sesks”) cīņai pret partizāniem Austrijas un Dienvidslāvijas pierobežā Paula Blobela vadībā līdz pat kara beigām. Kaut arī īpašās vienības vīri centās strādāt rūpīgi, viņiem neizdevās iznīcināt visus pierādījumus. Pēc vāciešu atkāpšanās no Latvijas Sarkanarmijas vienības atrada vairāku desmitu tūkstošu padomju karagūstekņu mirstīgās atliekas Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Rēzeknes un Jelgavas karagūstekņu nometņu tuvumā. (15) Papildus tam ir saglabājies arī vismaz viena īpašās vienības ieslodzītā ebreja stāsts. Viens no vīriem, kas bija spiests strādāt masu kapos Rumbulā, pirms tika nošauts un sadedzināts, bija Jehaškiēls Hamburgs (Jehaskiel Hamburg). Viņa sieva Beila Hamburga paguva pastāstīt daļu no sava stāsta, pirms pati nomira štuthofā 1945. gada februārī. (16) Nirnbergas tiesa notiesāja Paulu Blobelu uz nāvi, un viņš tika pakārts 1951. gada jūnijā. Viņu notiesāja par viņa kā īpašās vienības 4a komandiera izdarītajiem noziegumiem, bet ne par to, ka viņš vadīja „Akciju 1005”. No visiem īpašās vienības 1005 B dalībniekiem Vācijas Federatīvajā Republikā tika notiesāti tikai Hanss Zonss un Fricis Cītlovs. Tiesneši spriedumā rakstīja: „Nevar pilnībā noraidīt pieņēmumu, ka apsūdzētie uzskatīja, ka rīkojas saskaņā ar tautas interesēm, kad viņi personīgi atbalstīja noziedzīgo plānu slēpt pēdas, iznīcinot masu kapus un nogalinot ieslodzītos, kas tika izmantoti šajā darbā. Salīdzinot ar citām nacionālsociālistiskā perioda rasistiski motivētām patvaļībām, šāds viedoklis neļauj pasludināt, ka viņi bija pilsoniski degradējušies.” (17) Zonsam un Cītlovam piesprieda attiecīgi 4 gadus un divarpus gadus spaidu darbos par līdzdalību attiecīgi 280 un 30 slepkavībās. 1971. gada augustā sodu nomainīja uz ieslodzījumu. Atsauces: (1) Bellow (1977): 129. lpp. (2) Lanzmann (1988): 20. lpp. (3) Skatīt Weliczker-Wells (1963): 194. lpp. (4) Skatīt Angrick/Klein (2006): 416. lpp. (5) Informācija par Salaspili no Vestermaņa (2002): 478. lpp. (6) 1941. gada 8. decembra slepkavībās izdzīvojušo vārdi ir doti Kuglera grāmatā (2004): 219 lpp. Kuglera pamatīgi izstrādātās grāmatas recenzijas tika publicētas populārākajās avīzēs ne tikai skandalozā nosaukuma dēļ - „Ebrejs SS virsnieks”. Vācijā lielāku uzmanību varētu pievērst tikai paziņojums, ka kādas koncentrācijas nometnes komandants vai pats ādolfs Hitlers ir bijis ebrejs. (7) Savā skatījumā uz „Akciju 1005” Rīgā, Andrejs Angriks (Andrej Angrick) un Pēteris Kleins (Peter Klein) vadījās pēc Hansa Zonsa un citu apsūdzēto apsūdzības akta. Skatīt Angrick/Klein (2006): 418. lpp., 426. lpp. (8) Barch B 162/204 ARZ 419/62, 2. sējums, 499. lpp., Hermaņa Kapena nopratināšana, 1964. gada 21. februāris. (9) Informācija par slepkavībām Biķernieku mežā no Gutman (Hg.) (1995): 1229. lpp., kā arī Kugler (2004): 150. lpp. (10) šie minimālie tiesnešu skaitļi attiecībā uz slepkavību pēdu iznīcināšanu Biķernieku mežā būtiski atšķiras (tāpat kā Rumbulas meža gadījumā) no informācijas, ko prokurors noskaidroja Hansa Zonsa un citu apsūdzēto tiesā. Saskaņā ar prokurora veikto izmeklēšanu laika posmā starp 1944. gada jūnija visu un jūlija beigām 50-60 ieslodzītie bija spiesti atrakt un sadedzināt 10 - 12 tūkstošus līķu. Pēc daba pabeigšanas viņus nošāva. Pēc tam citai ieslodzīto grupai, kas ietvēra apmēram 40 cilvēkus, Biķerniekos bija jāatrok un jāsadedzina vēl 10 - 20 tūkstoši līķu. Beigās arī šo grupu nošāva īpašās vienības 1005 B locekļi. (11) Skatīt Angrick/Klein (2006): 423. lpp., kurš norāda uz Salaspils koncentrācijas nometnes bijušā administrācijas priekšnieka ērika Brauera (Erich Brauer) liecību. (12) Barch B 162/204 ARZ 419/62, 6. sējums, spriedums 76. lpp. (13) Skatīt Angrick/Klein (2006): 427. lpp, kur autori norāda uz prokurora veikto izmeklēšanu Hansa Zonsa un citu apsūdzēto tiesā. (14) Skatīt Vestermanis (2002): 487. lpp., Gutman (Hg.) (1995): 1232. lpp. (15) Skatīt Vestermanis (2002): 482. lpp. (16) Skatīt Kugler (2004): 221f. Beilas Hamburgas stāstījumu pierakstīja ābrams Blohs (Abraham Bloch). Skatīt fragmentus iekš Kugler (2004): 219.-221. lpp. (17) Barch B 162/204 ARZ 419/62, 6. sējums, spriedums, 198. lpp. Izmantotā literatūra: Bundesarchiv Außenstelle Ludwigsburg (Barch B 162/204 ARZ 419/62), 17 Js 270/64 Hansa Zonsa, Friča Cītlova, Valtera Helfsgota un Friča Kiršteina tiesāšanas materiāli, 19 sējumi Angrick, Andrej/Klein, Peter (2006): Die „Endlösung” in Riga - Ausbeutung und Vernichtung; Darmstadt Bellow, Saul (1977): To Jerusalem and Back - A Personal Account; Harmondsworth Gutman, Israel (Hg.) (1995): Enzyklopädie des Holocaust; MȎnchen Hoffmann, Jens: Brände - "Aktion 1005", Auslöschung der Spuren von Massenverbrechen durch deutsche Täter; konkret, Hamburg 2008 Kugler, Anita (2004): Scherwitz - Der jȎdische SS-Offizier; Köln Spector, Shmuel (1990): Aktion 1005 - Effacing the murder of millions; in: Holocaust and Genocide Studies; Vol. 5, No. 2 Vestermanis, Marģers (2002): Die nationalsozialistischen Haftstätten und Todeslager im okkupierten Lettland 1941 - 1945; in: Herbert, Ulrich/Orth, Karin/Dieckmann, Christoph (Hg.): Die nationalsozialistischen Konzentrationslager; Frankfurt am Main Weliczker-Wells, Leon (1963): Ein Sohn Hiobs; MȎnchen |