Padomju sinagoga Kuldīgā
by Agnese Kusmane
|
1918. gadā Krievijā tika pieņemts dekrēts par Valsts un skolas atdalīšanu no baznīcas. Reliģiskajām organizācijām tika atcelts juridisko personu statuss, tām vairs nedrīkstēja piederēt īpašumi – celtnes, kapsētas. Sinagogās ierīkoja klubus, ēdnīcas, rūpnīcas. Brodskas sinagoga Odesā tika pārvērsta par klubu 1925. gadā, aptuveni tajā pašā laikā visas sešas Gomeļas sinagogas tika pārvērstas par metalurgu klubu, kurpju fabriku, ēdnīcu, invalīdu un strādnieku kopmītni. Bieži sinagogas tika pārvērstas šuvēju un ādmiņu klubos, jo šajās profesijās bija daudz ebreju, klubiem tika piešķirti ebreju revolucionāru vārdi: Roza Luksemburga, Moisejs Volodarskis, Moisejs Urickis. Vēlāk sinagogas tika pielāgotas citiem mērķiem un atmiņas par tām izgaisa. Baku, Kijevas, Kišiņevas, Ufas u.c. horālajās sinagogās tika ierīkoti teātri un filharmonijas. Mogiļevas un Harkovas sinagogās tika ierīkoti sporta klubi, bet Tveras sinagogā – milicija. 1920. gados padomju varas instances saņēma daudzas ticīgo sūdzības par to, ka viņiem liegts apmeklēt sinagogas. Sūdzību rakstītājus apcietināja un ieslodzīja cietumos. Līdzīgs process skāra arī citu ticību kulta celtnes. Piemēram, 1920. - 1930. gados Maskavas rajonā tika iznīcinātas 150 pareizticīgo baznīcas, bet 300 pārvērstas par fabrikām, klubiem, cietumiem. Sinagogas pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā PSRS teritorijā darbojušās vairs tikai 162 sinagogas un lūgšanu nami (1910. gadā 529 sinagogas un 2240 lūgšanu nami). Gandrīz visas sinagogas jauniegūtajās PSRS teritorijās tika likvidētas, tajās ierīkojot utilitāras iestādes. Bet bieži sinagogas saglabāja to funkciju, kādu tām bija piešķīruši nacisti. Polijā Poznaņas lielā sinagoga darbojās kā peldbaseins, kuru tur bija ierīkojusi vācu armija. Arī Kuldīgas ebreju lūgšanu nams vēl joprojām kalpo kā garāža, kuru te ierīkoja nacisti. Kuldīgas sinagoga (1905. gada ielā 6) celta 1875. gadā, cara Aleksandra II valdīšanas laikā. Blakus tai atrodas lūgšanu nams. Pēc aculiecinieku teiktā, netālu atradusies arī rituālā pirts. Joprojām aplūkojama ebreju kapliča. Nav atrodami sinagogas un lūgšanu nama vēsturiskie plāni, pieejamas tikai dažas sinagogas eksterjera fotogrāfijas, kurās redzams arī lūgšanu nams, kā arī viens interjera attēls. 1905. gadā Latvijā bija 73 sinagogas, vairums no tām atradās Kurzemē. Kuldīgas sinagoga kļuva par ebreju slazdu 1941. gada vasarā, kad ēkā tika ieslodzīti visi pilsētā dzīvojošie ebreji un turēti tajā vairākas dienas, pirms, sadalīti mazākās grupās, tika nošauti apkārtnes mežos. Vācu karaspēks īsi pēc ebreju iznīcināšanas ierīkoja sinagogā pārtikas glabātuvi. 1945. gada 9. maijā, saņemot ziņas par Vācijas kapitulāciju, vietējie iedzīvotāji uzlauza sinagogu, lai iegūtu ēkā esošos produktus. Aculiecinieki atceras, ka uz ēkas sienām bijušas asiņu pēdas, tomēr ziņas par to, ka cilvēki šauti sinagogā, kā tas ir bijis, piemēram, netālu esošajā Aizputē, nav atrodamas. Kuldīgas sinagogas interjers 1945. gadā bijis teju neskarts. Pirmajos padomju varas gados sinagogā ierīkota graudu noliktava. Iespējams, tieši tad zudušas daudzas interjera detaļas. Graudi t.s. žīdu baznīcā bērti uz grīdas, un viss, kas uz tās atradies, varēja tikai traucēt graudu pārcilāšanai, kas nepieciešama, lai labība nepūtu. Graudu un ķimikāliju noliktava tika ierīkota arī t.s. Vācu jeb Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā (celta 13. - 19. gadsimts), tomēr šīs ēkas interjers tik kardināli nav mainīts, un 1964. gadā te ierīkoja Novadpētniecības muzeju, kā arī koncertzāli. 1950.gados padomju kolhozi attīstījās, tika uzceltas piemērota izmēra un apjomu graudu glabātuves laukos, un Kuldīgas sinagogas ēka tika pamesta. Tomēr drīz celtnei tika atrasts pielietojums. Padomju varas gados kino kā propagandas līdzeklis attīstījās samērā strauji. Visā Padomju valstī tikai izveidoti neskaitāmi kinoteātri, radīts ceļojošā kino tīkls, ik gadu apmācīti vairāki simti kinomehāniķu. Kinoteātris Komjaunietis atradās šaurās telpās tagadējās sporta skolas ēkā. Par spīti tam, ka mazais kinoapmeklētāju skaits kinoteātra vadītājam nemitīgi sagādāja raizes – pēc kinoseansiem, lai sasniegtu plānā paredzētos ienākumus, tika rīkotas nelegālas balles, kas būtiski papildināja kino kasi, pilsētas vadība nolēma slēgt veco un ierīkot jaunu kinoteātri, kuram par piemērotu atrada Kuldīgas sinagogas ēku. Kuldīgas sinagoga 1956 – 1958 Pirmo reizi ziņas par to, ka Kuldīgā būs jauns kinoteātris, atrodamas 1956. gada 12. februāra laikrakstā Padomju Kuldīga – vienīgajā Kuldīgas rajona izdevumā. Numura pirmajā lapā rubrikā Piecgades pirmajā gadā drukāta ziņa ar nosaukumu Kuldīgā būs jauns kinoteātris. Tajā teikts: „Jau gada pirmajā ceturksnī paredzēts uzsākt kinoteātra būvdarbus Ventspils ielā 6. Kinoteātra izbūves plāns jau izgatavots. Galvenā ieeja kinoteātrī paredzēta no Ventspils ielas. ... Tanī paredzētas 422 vietas (dabā skaits sasniedz 450 – A.K.), tas ir par 152 vietām vairāk nekā tagadējā kinoteātrī Komjaunietis. Blakus zālei atradīsies lasītava.“ Ne šeit, ne turpmāk tekstā, nedz arī citās publikācijās nav pieminēts vārds sinagoga. Toties laikrakstā sastopami daudzi raksti par reliģiju, precīzāk pret to. Katru mēnesi Padomju Kuldīgā atrodamas publikācijas par reliģijas kaitīgumu un ateisma pozitīvajiem aspektiem. Piemēram, 1956. gada laikrakstā Padomju Kuldīga lasāms raksts Reliģijas svētki ir pagātnes atlieka. Tajā teikts: „Mūsu zemē valdošā ir jaunā, sociālistiskā ideoloģija, un visas parādības, kas notiek dabā un sabiedrības dzīvē, tiek izskaidrotas no zinātniskā, materiālistiskā viedokļa. Taču mūsu dzīvi vēl traucē negatīvas parādības, kas mantotas no pagātnes. [..] Tām pieskaitāma arī reliģisko svētku svinēšana. [..] Ebreju lopkopji par godu ganāmpulku pieaugumam pavasarī svinēja svētkus „peisah“. šajos svētkos senie lopkopji upurēja lopu „sargātājiem“ – dieviem un gariem, kāva jērus, to asinīm slacināja apmetnes, bet paši ēda ar asinīm sajauktu upurēto lopu gaļu. Kad ebreji sāka nodarboties ar zemkopību, lopkopju svētku „peisah“ vietā sāka svinēt svētkus sakarā ar labības novākšanu. Palestīnā labības novākšana sākās aprīlī. Tad ebreju zemnieki upurēja dieviem un gariem pirmos labības kūļus un no jaunās ražas miltiem cepa bezsāls plāceņus, ko sauca par macu. Daudz vēlāk, kā stāsta reliģiskās leģendas, šos svētkus sāka saistīt ar ebreju pārcelšanos no ēģiptes uz Palestīnu.“ Tālāk teksts stāsta par to, kā šos pavasara svētkus pārņēma kristietība. Un nobeigumā lasāms secinājums: „Reliģiskajos svētkos vienmēr notiek iedzeršana un skandāli. šie svētki traucē darbu rūpniecības uzņēmumos, kā arī kolhozos. Saglabāt reliģiskos svētkus grib tikai tie, kas grib turēt cilvēkus reliģisko māņu gūstā un neļaut viņiem izzināt pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā.“ šāds un līdzīgi raksti ne tikai aprakstīja reliģiju kā izglītības trūkuma pazīmi, palīdzot attaisnot faktu, ka kulta celtnes (jeb reliģijas materiālā bāze) nav nepieciešamas, tāpēc transformējamas par utilitārām ēkām, bet savā vienkāršotajā izteiksmes līmenī darbojās kā ebreju kultūru primitivizējošs informācijas avots. 1956. gada 10. oktobrī laikrakstā Padomju Kuldīga publicēts raksts – uzsaukums Piedalīsimies celtniecībā. Tajā teikts: „Kuldīgā ceļ jaunu kinoteātri. Tas būs ērts un patīkams apmeklētājiem. [..] Pašreiz mums uz vietas ir sagādāti visi nepieciešamie būvmateriāli, ir dotas visas laba darba iespējas, mums trūkst tikai darbaspēka. Vai tiešām Kuldīgā trūkst laba darbaspēka, amatnieku, celtnieku? Liekas, ka te ir daudz sava aroda pratēju, kuri nestrādā savā specialitātē. Celtniecības strādnieki, vai arī jūs negribat būt mūsu pilsētas patrioti, lai ātrāk uzceltu jaunās celtnes, vai arī jūs nepieliksiet savas rokas, lai ātrāk atvērtos jaunais kinoteātris, un tad varēsiet sacīt: „Arī manas rokas ir te pieliktas pie šīs greznās telpas būves.“ Pārdomājiet visi, kas protat celtniecības darbu, nāciet talkā savas pilsētas pārveidošanā. Vieniniekiem vīriešiem mums ir kopmītnes.“ Dzejniece Alise Lauriņa, kas kopš 1951. gada strādāja kinoteātrī Komjaunietis par kinomehāniķi, atceras, ka arī kinoteātra darbiniekiem bija uzdots palīdzēt jaunā kinoteātra celtniecībā. A. Lauriņa devusies palīdzēt mazā lūgšanu nama rekonstrukcijas darbos. Bija jānes veci dēļi ar naglām. Dzejniece uz viena no tiem sadūrusi kāju un nodomājusi, ka tas ir sods tam, ka viņa piedalās ebreju dievnama demolēšanā. Vēlāk A. Lauriņa izvairījusies no līdzīgiem darbiem. Citus rekonstrukcijas dalībniekus man nav izdevies atrast. 1957. gadā publicēts raksts par rekonstrukcijas gaitu, pieminot biedrus Brālīti, Bergmani, Goldmani u.c. Rakstā stāstīts par draudzīgo celtnieku kolektīvu, darbu gaitu, tomēr netiek pieminēti nekādi fakti, kas varētu palīdzēt sinagogas rekonstrukcijā. Paralēli Sinagogas pārbūvēšanai par jauno kinoteātri laikraksts Padomju Kuldīga 1957. gada 1. janvāra numurā publicē rakstu Kinoapmeklētāju skaits audzis. Tajā teikts: „Mūsu zemē kino kļuvis par vienu no tautas iemīļotākajām mākslas nozarēm. Ievērojot iedzīvotāju prasības – sniegt vērtīgas, interesantas filmas, kas attēlotu mūsu dzīves aktuālās problēmas, kā arī, lai iepazītos ar ārzemju kinostudiju labākajiem ražojumiem, liela uzmanība veltīta padomju mākslas filmu ražošanas paplašināšanai un filmu ieviešanai no citām valstīm. Tādā kārtā jau 1956. gadā demonstrētās filmas ir daudzveidīgākas pēc sava satura, labākas kvalitātes un augstākā mākslas līmenī nekā iepriekšējo gadu filmu izlaidumi. šis apstāklis pozitīvi ietekmē kino apmeklēšanu ... Kuldīgas kinoteātrī 1956. gadā notikuši 1233 seansi, kurus apmeklējuši 148 850 skatītāju...“ Skaitļi, izteikti simtos tūkstošu, komplektā ar patosu, kas veltīts kinematogrāfa attīstībai Padomju valstī, liek noticēt apburošajam mārketingam, kāds veikts, lai attaisnotu kinoteātra būvniecību Kuldīgā. Pēckara situācijā, kad aktuāla ir dzīvojamā fonda paplašināšana un uzlabošana, bez šādas kino mākslas slavināšanas stratēģijas, līdzekļu tērēšana kinoteātra celtniecībai varētu likties absurda. Tomēr, iedziļinoties skaitļos, redzams, ka ik dienas vidēji notikuši 3,5 seansi, katru no tiem vidēji apmeklējuši 118 cilvēku. ņemot vērā to, ka jaunajā kinoteātrī tiks izbūvētas 450 skatītāju vietas, redzams, ka sinagogas rekonstrukcija par kinoteātri, skatoties no ekonomikas viedokļa, bija bezjēdzīga. 1958. gada 10. oktobrī laikrakstā Padomju dzimtene parādās ilgi gaidītā ziņa: Kuldīgā sācis darboties jaunais kinoteātris Kurzeme. Tajā ierīkotas vietas 450 skatītājiem. Kinoteātrī atrodas arī lasītava. Sinagogas telpas rekonstrukcijas gaitā izmainītas kardināli, tomēr te atrodamas kolonnas, kas balstījušas otrā stāva galeriju, nojaušams arī altāra apjoms. Kuldīgas sinagoga pārbūves rezultātā ir ieguvusi trīs stāvus. Pirmajā stāvā atradās uzgaidāmās telpas, garderobes, direktora kabinets, mākslinieka darbnīca. Otrajā stāvā tika ierīkota kinozāle, kā arī lasītava, par kuru trūkst sīkāku ziņu. Trešajā stāvā atradās kinomehānikas telpas. Ieeja sinagogā tika ierīkota altāra vietā, kaļot sienu, te atrasts dokuments, kurā senebreju valodā aprakstīta sinagogas izcelsme. Savukārt, Kuldīgas ebreju Lūgšanu namā tāpat kā kara laikā atrodas garāža. Arhīvos atrastie attēli liecina, ka nama jumts mainīts. Arī te ir izbūvēts pārsegums un bēniņos ierīkotas kopmītnes kinoteātra darbiniekiem. Vēlāk bēniņu stāvā izveidotas Kuldīgas mūzikas skolas klases, kuras tur atrodas arī mūsdienās. Uz lūgšanu nama sienām redzami gleznojumu fragmenti, tos iespējams rekonstruēt. 1958. gada nogalē sinagogas un lūgšanu nama rekonstrukcija ir teju pabeigta. 1958. gada oktobrī publicētajā ziņā redzams, ka galvenajā fasādē atradušies logi arī pirmā stāva līmenī. šobrīd logi ir aizmūrēti, tomēr nav zināms, kad un kāpēc tas noticis. Arī netālu esošajā Kandavas sinagogā 1950. gados ierīkoja kinoteātri. 1950. gados Kuldīgā veidojās 1905. gada parks, kas atrodas ielas otrā pusē. Parka teritorijā atradušās ēkas, tajās pirms kara dzīvojušas daudzas ebreju ģimenes. 1945. gada 9. maijā padomju aviācijas uzlidojuma rezultātā ēkas tika iznīcinātas. Iespējams, ka bombardēšanas mērķis bija sinagoga, kurā atradās vācu armijas noliktava. Pašreizējo plānojumu parks ieguva 1956. gadā, kad tika uzstādīta Līvijas Rezevskas skulptūra 1905. gada revolūcijas varoņiem. Parka centrālā ass, uz kuras atrodas arī piemineklis, turpina Smilšu ielas trajektoriju. Parka plānojumam ir samērā vāji izteikta telpiskā sasaiste ar sinagogas ēku. Kuldīgas sinagoga 1958 – 2003 Tātad laikā no 1958. līdz 2003. gadam Kuldīgas sinagogā atradās kinoteātris Kurzeme. Par kinoteātra nozīmīgumu PSRS liecina apstāklis, ka uz Kurzemes atklāšanu bija ieradusies amatpersona no PSRS kinematogrāfistu savienības Maskavā. Kurzeme bija aprīkota ar tam laikam ļoti kvalitatīvu tehniku. Kinomehāniķe A. Lauriņa neatceras, ka šajā kinoteātrī tiktu rīkotas balles, kas papildinātu kasi, kā tas bija, piemēram, vecajā kinoteātrī Komjaunietis. Saviesīgo vakaru klāsts aprobežojās tikai ar pašu kino darbinieku pasākumiem – Jaungada ballēm, kuras apmeklēja arī Salavecis, Starptautisko sieviešu dienu svinībām, kurās tradicionāli tika lietots alkohols lielos daudzumos, Kinematogrāfistu svētkiem, kad labākajiem kinomehāniķiem par darba plānu izpildi tika piešķirtas Kultūras ministrijas prēmijas un goda raksti. Pēdējais seanss kinoteātrī notika 2003. gadā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā te atradusies arī kafejnīca un naktsklubs, kuru izdevās slēgt, pateicoties Latvijas ebreju padomes protestiem. šobrīd sinagoga un lūgšanu nams atrodas Kuldīgas pilsētas pašvaldības īpašumā. PSRS kulta celtņu atgriešana bijušajiem īpašniekiem sākās jau Mihaila Gorbačova laikā zem Glastnostj lozunga. Pirmās sinagogas, kuras 1989. gadā tika atdotas ebreju kopienai atrodas ļvovā. Nedaudz ātrāk - 1987. gadā sākās pareizticīgo baznīcu atgriešana draudzēm. |